Žanrs – Drama
Režisors – Ingmar Bergman
Izdošanas laiks – 1957
Ilgums - 91 min
IMDB reitings - 8.3/10
Galvenajās lomās - Victor Sjöström, Bibi Andersson, Ingrid Thulin, Gunnar Björnstrand, Jullan Kindahl u.c.
Mans vērtējums: 10/10
73 gadus vecais medicīnas doktors Isak Borg (Victor Sjöström) kopā ar dēla sievu dodas spontānā braucienā uz attālo pilsētu, kur tam tiks piešķirta pelnīta godalga par neatsveramu ieguldījumu un sasniegumiem medicīnā, bet garajā ceļā nākas sastapties nevien ar dažādiem cilvēkiem, kas uzjunda profesorā gan nostalģiskas atmiņas, gan sagādā patīkamus pārsteigumus, bet nākas piedzīvot arī pravietiskus un neizskaidrojamus sapņus un emocionālas vīzijas, kas liek profesoram vēlreiz pārdzīvot laiku, kad tika piedzīvota pirmā mīlestība.
Šis ir mans otrais I. Bergmana meistardarbs, kuru esmu noskatījies un lieki piebilst – esmu sajūsmā! Ja pēc „Seventh Seal” (1957) noskatīšanās biju patīkami pārsteigts (lai gan pārsteigumam nav vietas) un varēju teikt, ka Bergmana daiļradē es spēju atrast sevi un filmu baudīt ne tikai kā lielisku klasikas un mākslas paraugu, tad pēc „Wild Strawberries” (1957) nobaudīšanas es saku – sitiet mani nost, ja šis gabals neliks jūsu emocijām un estētiskajiem jutekļiem vārīties un zaigot kā Ziemassvētku brīnumsvecītei eglītes zarā.
Kā jau acīgi pamanījāt, šis darbs ir uzņemts tajā pašā gadā, kad „Seventh Seal” un ir pašsaprotami, ka tos saista, kāds domas vai atziņas pavediens, šajā gadījumā tie ir eksistenciālie jautājumi – konkrētāk par Dieva eksistenci, kā arī simbolisms un cilvēka dvēseles preperēšana. Lai gan, iekš „Seventh Seal” viss bija krietni vien mistiskāks un Dieva eksistences „teorēmas” tika parādītas daudz kliedzošākā gaisotnē, arī šajā darbā Bergmans ir pacenties pieskarties šīm filozofiskajām tēmām.
Atskatoties uz sižetu, varu bilst, ka tas ir ļoti interesants un tajā netrūkst ne 19 gadsimta vidus īpašās gaisotnes, ne zviedru meiteņu skaistā vaiga, ne romantisma, kas vietām pārklājoties ar drūmām noskaņām un tīri reālām sadzīviskām problēmām, draud jūs ievest melanholijā vai nostaļģijā.
Man gan nav īsti skaidrs kāpēc vecais profesors izvēlējās tādu gaisa gabalu mērot ar atomašīnu, bet skaidrs ir viens – ja profesors būtu izvēlējies avio pakalpojumus, tad mēs nebūtu piedzīvojuši šo stāstu. (loģiski, vai ne?)
Līdzīgi kā Seventh Seal, filmas sižets sastāv no atrašanās ceļā un dažādiem simboliskiem notikumiem, kas pārsteidz ceļotājus. Šajā darbā tie ir parasti ļautiņi, kas katrs ar savu raksturu un tā iezīmēm, liek izdarīt dažādus secinājumus un ne tikai profesoram. Piemēram laulātais pāris, ko profesors gādīgi piedāvājas aizgādāt uz vajadzīgo vietu, ar saviem strīdiem un attieksmi vienam pret otru, rada profesorā nostalģiskas atklāsmes un liek atcerēties attiecības pašam ar savu nelaiķa sievu. Trijotne stopētāju nemitīgi strīdas par Dieva eksistenci un sava jaunības trakuma un mīlestības dēļ liek vecajam profesoram grimt arvien dziļāk savās atmiņās un dzīves pieredzes iztirzāšanā. Profesora dēla sievas problēmas ar vīru liek tam aizdomāties par viņa paša attiecībām ar dēlu. Tāpat arī tikšanās ar gandrīz simts gadus veco māti liek profesoram atskārst par saikni starp ģimenes locekļiem utt.
„Ļaudis melš”, ka „Wild Strawberries” ir viens no Bergmana saprotamākajiem un pozitīvākajiem darbiem, kam noteikti varētu piekrist, kaut vai salīdzinot to tikai ar „Seventh Seal”, jo gludajam, dažviet gan halucināciju un atmiņas ainu pārrautajam sižetam, piemīt tāda kā piedzīvojumu garša un, reizēm pat komiskajam braucienam izdodas skatītāju ievilkt sevī, gluži kā tas izdodas dažām mūsdienu „adventure” filmām.
Bet, neskatoties uz to, šis darbs atver visas dvēseles spraugas un liek jums „domāt” līdz ar profesoru, kam visa brauciena garumā uzmācas sirreālistiski un simboliski sapņi un halucinācijas, kurās viņš var vēlreiz pārdzīvot savas pirmās mīlestības atraidījumu un jaunības dzīvi.
Pievēršoties faktiem, ir zināms, ka Victor Sjöström filmēšanas laikā bija diezgan sliktā veselības stāvoklī un filmēšanas grupa esot „jokojusi” par to, ka viņiem nav ne jausmas vai aktieris no atpūtas istabas vispār atgriezīsies filmēšanas laukumā. Victor Sjöström mira 1960. gadā, 81 gada vecumā un šī bija viņa pēdējā filma.
Nākamajos rakstos varēsiet lasīt manu viedokli par vēl dažām I. Bergmana filmām, kas tāpat kā šī, ir iekļautas Criterion kolekcijā.
Režisors – Ingmar Bergman
Izdošanas laiks – 1957
Ilgums - 91 min
IMDB reitings - 8.3/10
Galvenajās lomās - Victor Sjöström, Bibi Andersson, Ingrid Thulin, Gunnar Björnstrand, Jullan Kindahl u.c.
Mans vērtējums: 10/10
73 gadus vecais medicīnas doktors Isak Borg (Victor Sjöström) kopā ar dēla sievu dodas spontānā braucienā uz attālo pilsētu, kur tam tiks piešķirta pelnīta godalga par neatsveramu ieguldījumu un sasniegumiem medicīnā, bet garajā ceļā nākas sastapties nevien ar dažādiem cilvēkiem, kas uzjunda profesorā gan nostalģiskas atmiņas, gan sagādā patīkamus pārsteigumus, bet nākas piedzīvot arī pravietiskus un neizskaidrojamus sapņus un emocionālas vīzijas, kas liek profesoram vēlreiz pārdzīvot laiku, kad tika piedzīvota pirmā mīlestība.
Šis ir mans otrais I. Bergmana meistardarbs, kuru esmu noskatījies un lieki piebilst – esmu sajūsmā! Ja pēc „Seventh Seal” (1957) noskatīšanās biju patīkami pārsteigts (lai gan pārsteigumam nav vietas) un varēju teikt, ka Bergmana daiļradē es spēju atrast sevi un filmu baudīt ne tikai kā lielisku klasikas un mākslas paraugu, tad pēc „Wild Strawberries” (1957) nobaudīšanas es saku – sitiet mani nost, ja šis gabals neliks jūsu emocijām un estētiskajiem jutekļiem vārīties un zaigot kā Ziemassvētku brīnumsvecītei eglītes zarā.
Kā jau acīgi pamanījāt, šis darbs ir uzņemts tajā pašā gadā, kad „Seventh Seal” un ir pašsaprotami, ka tos saista, kāds domas vai atziņas pavediens, šajā gadījumā tie ir eksistenciālie jautājumi – konkrētāk par Dieva eksistenci, kā arī simbolisms un cilvēka dvēseles preperēšana. Lai gan, iekš „Seventh Seal” viss bija krietni vien mistiskāks un Dieva eksistences „teorēmas” tika parādītas daudz kliedzošākā gaisotnē, arī šajā darbā Bergmans ir pacenties pieskarties šīm filozofiskajām tēmām.
Atskatoties uz sižetu, varu bilst, ka tas ir ļoti interesants un tajā netrūkst ne 19 gadsimta vidus īpašās gaisotnes, ne zviedru meiteņu skaistā vaiga, ne romantisma, kas vietām pārklājoties ar drūmām noskaņām un tīri reālām sadzīviskām problēmām, draud jūs ievest melanholijā vai nostaļģijā.
Man gan nav īsti skaidrs kāpēc vecais profesors izvēlējās tādu gaisa gabalu mērot ar atomašīnu, bet skaidrs ir viens – ja profesors būtu izvēlējies avio pakalpojumus, tad mēs nebūtu piedzīvojuši šo stāstu. (loģiski, vai ne?)
Līdzīgi kā Seventh Seal, filmas sižets sastāv no atrašanās ceļā un dažādiem simboliskiem notikumiem, kas pārsteidz ceļotājus. Šajā darbā tie ir parasti ļautiņi, kas katrs ar savu raksturu un tā iezīmēm, liek izdarīt dažādus secinājumus un ne tikai profesoram. Piemēram laulātais pāris, ko profesors gādīgi piedāvājas aizgādāt uz vajadzīgo vietu, ar saviem strīdiem un attieksmi vienam pret otru, rada profesorā nostalģiskas atklāsmes un liek atcerēties attiecības pašam ar savu nelaiķa sievu. Trijotne stopētāju nemitīgi strīdas par Dieva eksistenci un sava jaunības trakuma un mīlestības dēļ liek vecajam profesoram grimt arvien dziļāk savās atmiņās un dzīves pieredzes iztirzāšanā. Profesora dēla sievas problēmas ar vīru liek tam aizdomāties par viņa paša attiecībām ar dēlu. Tāpat arī tikšanās ar gandrīz simts gadus veco māti liek profesoram atskārst par saikni starp ģimenes locekļiem utt.
„Ļaudis melš”, ka „Wild Strawberries” ir viens no Bergmana saprotamākajiem un pozitīvākajiem darbiem, kam noteikti varētu piekrist, kaut vai salīdzinot to tikai ar „Seventh Seal”, jo gludajam, dažviet gan halucināciju un atmiņas ainu pārrautajam sižetam, piemīt tāda kā piedzīvojumu garša un, reizēm pat komiskajam braucienam izdodas skatītāju ievilkt sevī, gluži kā tas izdodas dažām mūsdienu „adventure” filmām.
Bet, neskatoties uz to, šis darbs atver visas dvēseles spraugas un liek jums „domāt” līdz ar profesoru, kam visa brauciena garumā uzmācas sirreālistiski un simboliski sapņi un halucinācijas, kurās viņš var vēlreiz pārdzīvot savas pirmās mīlestības atraidījumu un jaunības dzīvi.
Pievēršoties faktiem, ir zināms, ka Victor Sjöström filmēšanas laikā bija diezgan sliktā veselības stāvoklī un filmēšanas grupa esot „jokojusi” par to, ka viņiem nav ne jausmas vai aktieris no atpūtas istabas vispār atgriezīsies filmēšanas laukumā. Victor Sjöström mira 1960. gadā, 81 gada vecumā un šī bija viņa pēdējā filma.
Nākamajos rakstos varēsiet lasīt manu viedokli par vēl dažām I. Bergmana filmām, kas tāpat kā šī, ir iekļautas Criterion kolekcijā.